Kamēr daudzās citās pasaules malās 1968. gadā valdīja politiskie nemieri, Volvo speciālistiem Gēteborgā, Zviedrijā, nebija laika domāt par revolūciju. Tur visu uzmanības centrā bija jaunā, prestižā 164. modeļa izlaide.
Doma par mazliet lielāka, ekskluzīvāka modeļa radīšanu bija pastāvējusi jau sen. 1950. gadu beigās ražotāji sāka plānot lielu, greznu Volvo ar V8 motoru un jaudīgu, vertikālu režģi. Taču no šīs ieceres bija jāatsakās, jo 1960. gada aptauja liecināja, ka nākotne pieder kompaktiem automobiļiem, jo īpaši ASV.
Taču pēc 140 sērijas izlaides 1966. gadā radās doma – ievietot sešu cilindru vienrindas motoru 140 sērijas virsbūvē. Tas ļautu Volvo izveidot tādu prestiža rakstura un kompakta izmēra kombināciju, kāda, pēc ražotāju domām, varētu patikt cilvēkiem.
Galvenais dizaineris Jans Vilsgārds paturēja 140 sērijas šasiju, papildinot to ar 1950. gadu 358. projekta priekšgalu. Šeit zīmīgais dzelzs logo atkal tika novietots centrālā pozīcijā uz diagonāles tāpat kā pirmajiem Volvo tālajā 1927. gadā – un arī tāpat kā mūsdienu modeļiem.
140 sērijas šasija tika arī pagarināta par 10 cm uz priekšu no vējstikla. Tas bija nepieciešams, lai iegūtu vietu jaunizveidotajam sešu cilindru vienrindas motoram. Tas bija nosaukts par B30, tam bija 3 litru tilpums un 145 ZS jauda, pateicoties diviem Zenith-Stromberg karburatoriem.
Paziņojumā presei 1968. gada augustā tika lepni paziņots, ka vācu ražotāju ZF ātrumkārba ir “tālvadības pults” tipa, un tas nozīmēja, ka salīdzinošu īsā ātrumu pārslēga svira bija novietota uz transmisijas tuneļa līdzās priekšējiem sēdekļiem.
Apdare bija ievērojami greznāka nekā 140 sērijai – ar bieza vilnas auguma sēdekļu pārklājumu, tekstila paklājiņiem uz grīdas un diviem pasažieriem paredzētu aizmugures sēdekli ar nolaižamu roku balstu vidū.
Pēc pirmā ražošanas gada 164 ieguva ādas salona apdari standarta aprīkojumā, integrētus halogēna tipa papildu gaismekļus un galvas atbalstus. ASV tas, protams, tika piedāvāts ar elektriski darbināmiem logiem, elektriski darbināmu jumta lūku, gaisa kondicionēšanu un tonētiem logu stikliem.
Kad ASV žurnāla Car and Driver 1969. gada jūlija numurā bija publicēti Volvo 164 testa rezultāti, lasītājiem bija sniegts šāds jaunā Volvo potenciālo pircēju raksturojums:
“Volvo ražotāji cer pārvilināt pircējus no Buick, Oldsmobile un Mercedes saloniem, un tas viņiem izdodas. Volvo jaunie klienti ir nopietni profesionāļi – ārsti, juristi, zobārsti… ļaudis, kuri var atļauties kaut ko citādu.”
Šī tēma turpināta arī kādā Volvo 164 amerikāņu reklāmā: “Luksusa auto, kurš liecina, ka tev ir ne tikai daudz naudas”.
Sava mūža laikā Volvo 164 pastāvīgi tika papildināts ar jauniem uzlabojumiem, iegūstot tādas funkcijas kā elektroniskā degvielas iesmidze (sākot ar 1972. gada modeļiem).
Pēdējais modeļu gads bija 1975. gads, un visi tajā gadā saražotie automobiļi tika eksportēti uz ASV. Tajā laikā jau bija uzsākta šī auto pēcteča 264 modeļa ražošana.
5 mazāk zināmi fakti par Volvo 164:
1. Tikai viens Volvo 164 tika pārveidots par ātrās palīdzības auto. Volvo speciālo automobiļu nozarē bija uzbūvēts prototips, kas bija ievērojami augstāks un ar pagarinātu riteņu garenbāzi. Lai gan tas tā arī bija izgatavots tikai vienā eksemplārā, tas kļuva par priekšteci ātrās palīdzības automobiļiem, kurus sāka ražot vēlāk uz Volvo 265 bāzes.
2. 1974. gadā Volvo 164 ražošana tika pārcelta uz Kalmaru. Jaunajā Volvo ražotnē izmantotās darba metodes bija savam laikam izcili mūsdienīgas. Automobiļus pārvietoja uz bateriju darbināmiem ratiņiem, kuru kustību regulēja ar grīdā iestrādātām cilpām. Automobiļu montāžu veica strādnieku grupas. Strādnieki varēja uz maiņām pārraudzīt darbus, un bija iespējama veicamo darbu rotācija dažādo ražošanas uzdevumu ietvaros.
3. Itālijā būvētās greznās Volvo 262C kupejas prototipa pamatā bija 164. Coachbuilder Coggiola, pārveidots par divu durvju kupeju, kas izskatījās apmēram tāpat kā ražošanas modelis. Viena būtiska atšķirība bija 164 priekšgala saglabāšana prototipam.
4. Volvo 164 sešu cilindru B30 motors tika izmantots arī vairākos Volvo militārajos bezceļu automobiļos. Volvo Penta ražoja arī flotes versiju ar B30 motoru, ar trim karburatoriem.
5. Itālijas autobusu ražošanas uzņēmums Zagato izrotāja savu stendu 1970. gada Ženēvas Autoizstādē ar 3000 GTZ sporta kupeju. Tā bija aprīkota ar B30 motoru un mehāniski bāzēta uz 164 modeļa. Baumas vēsta, ka vienīgais izgatavotais šī auto prototips joprojām pastāvot.
